Top
 
 

42. Elita Dombrava

Manas Rīgas stāsts

Mana bērnība sākas Torņkalnā, un četru gadu vecumā nokļuvu dzīvot Teikas apkārtnē. Tā nu Rīgā dzimu un Rīgā augu….Pretī logiem kinoteātris “Teika” un pavisam netālu Šmerļa priedēs atradās Rīgas kinostudija. Varbūt sakritība jeb vienkārši liktenis, bet mans darbs ilgus gadus saistījies ar kino…

Man paveicās, kad saņēmu žurnālista diplomu, tad mani uzaicināja strādāt tā laika vienā no populārākajiem  žurnāliem “Kino”. Vēl liels plus bija tas, ka padomju ideoloģijas pārpilnajā izdevumu klāstā, šī bija iespēja nerakstīt “obligātos ideoloģiskos rakstus”.

Kad sāka tuvoties “perestroikas” vēsmas, tad sapratu, ka ir jāizdomā kaut kas, lai varētu skatīties labākās ārzemju filmas. Kas meklē, tas atrod. Izrādās, ka jau PSRS  “nepaklausīgie kino augstskolu studenti” izdomājuši, kā apiet filmu cenzorus. Tika dibināti kinoklubi, kur rādīja filmas radošai jaunatnei, aizbildinoties, ka ienaidnieku arī jāpazīst. Tā nu manā vadībā tapa Latvijas Kinoklubu federācija.

Pa šo laiku man jau bija ģimene un daudz laika bija jāvelta saviem dēliem. Kad atgriezos darbā, tad daudz kas sāka jukt un brukt, un sapratu, ka laiks pievērsties jauniešu izdevumiem. Auga mani bērni un augu es. Pēc PSRS laika nomāktās  atmosfēras bija laiks  atgriezt jauniešiem pašapziņu. Paralēli izveidoju jaunu sabiedrisko organizāciju “Radošās karjeras attīstības centrs”, kurā darbojās jaunieši vecumā no 14 – 17 gadiem.

Tad bija krīze.
Daudzi brauca prom, bet es Latvijas Universitātē ieguvu vēl vienu diplomu. Tā nu žurnālistikas maģistram pievienojās pedagoģijas maģistrs. Esmu sarakstījusi vairākas studiju programmas augstskolām, bet tagad esmu karjeras konsultante. Vairākus gadus darbojos  ES programmā jauniešiem  “Jauniešu garantija”.

Kāpēc mainīju profesiju? Pavisam vienkārši. Vairākums augstskolas kļuvušas  teorētiskas, bet man tagad ir reāla iespēja palīdzēt atrast savu profesiju. Un tā ir patīkama sajūta, kad cilvēks atrod savu sirds profesiju un viņam mainās visa dzīve.

Kāpēc esmu politikā?

Par aizgājējiem sliktu nerunā, bet es ļoti ceru ka daiļrunātāju izsaimniekošanas laiks ir beidzies. Nedomāju, ka nākošajiem deputātiem būs viegli, jo Rīgas kase ir kārtīgi iztukšota.

Mana joma ir izglītība un šajā jomā Rīgā ir daudz problēmas.  Tā kā mans darbs saistīts ar dažādu tautību cilvēkiem, tad vislielākā neapmierinātība ir tieši no krievu bērnu vecākiem, ka bērniem skolā tiek mācīta valsts valoda ļoti nekvalitatīvi, jo pašas skolotājas bieži vien to nezina.

Varbūt esmu naiva, bet es arvien ticu, ka Latvijai jābūt vislabākai valstij pasaulē un Rīgai ir jābūt vislabākai galvaspilsētai pasaulē. Es redzu Rīgu, kurā katrs attīsta savus talantus (ne tikai mākslā un kultūrā), bet jebkurā nozarē. Mēs esam talantu zeme un atliek tikai tam noticēt!

Vēlies uzzināt ko vēl mēs paveiksim Rīgā?